Pavediens autentiskuma atgūšanai: Bussot, Raul

Pēc ierašanās Amerikas Savienotajās Valstīs es sāku strādāt kabeļtelevīzijas uzņēmumā. Vēlāk strādāju patstāvīgi par televīzijas tehniķi, izmantojot Kubā apgūtās prasmes, bet 1999. gadā sāku strādāt tālruņu uzņēmumā AT&T.

Kubā es strādāju elektronikas jomā. Tur biju mācījies elektroniku un vairākus gadus strādāju datoru tehnisko pakalpojumu uzņēmumā. Tomēr valsts maksātā alga nebija pietiekama ģimenes uzturēšanai, tāpēc man bija arī privāti jāremontē visdažādākās elektroniskās ierīces.

Kad mēs aizbraucām, situācija Kubā bija ļoti smaga. Pēc Padomju Savienības sabrukuma visdažādāko preču piegāde Kubai ievērojami saruka, un trūka teju visa — apģērba, pārtikas un daudz kā cita. Pamatproblēma nebija nauda, bet gan preču trūkums, un tas bija galvenais iemesls mūsu aizbraukšanai. Situācija nedaudz uzlabojās pēc tam, kad ASV dolāru glabāšana tika dekriminalizēta un Amerikas Savienotajās Valstīs dzīvojošajiem atļāva sūtīt naudu uz Kubu, tomēr daudz kas nemainījās. Jauniešiem joprojām nebija nākotnes vai iespēju, un dzīve represīvā sistēmā, kas neļāva cilvēkiem personiski attīstīties, palika ļoti grūta.

To noteica gan ekonomiskā, gan politiskā situācija. Tādus cilvēkus kā mani, kuri strādāja privāti un ieguva nedaudz vairāk naudas vai preču, bieži vajāja un sodīja par tā dēvēto „nelikumīgu iedzīvošanos”. Naftas trūkums izraisīja arī biežus elektroapgādes pārtraukumus, kuru dēļ nevarēju remontēt elektroniskās ierīces. Sagādāt pārtiku, apģērbu un apavus abiem dēliem bija ārkārtīgi grūti. Tas viss lika mums izlemt pamest salu kopā kā ģimenei.

Brīdis, kad mūs izglāba Amerikas Savienoto Valstu Krasta apsardze, bija pats īpašākais. Pēc piecām dreifā pavadītām dienām jūrā beidzot jutām, ka esam izdzīvojuši. Šķita, ka no pleciem ir noņemta milzu nasta, un es zināju, ka patiešām esam sasnieguši vietu, kur, mūsuprāt, mums bija jānokļūst. Tas bija mūsu ilgās jūras odisejas noslēgums.

Pēc ierašanās Amerikas Savienotajās Valstīs mana dzīve acīmredzami mainījās. Es iemācījos angļu valodu, uzlaboju darba apstākļus un varēju strādāt labā uzņēmumā. Pats galvenais — mēs varējām nodrošināt bērniem labu izglītību, un tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ ieradāmies šajā valstī. Mana dzīve ievērojami mainījās un kļuva daudz labāka.

Man šķita labi, ka cilvēks citā valstī velta laiku šāda veida pieredzes izplatīšanai. Domāju, ka tas varētu būt īpaši noderīgi, ja sasniegtu Ziemeļkorejas iedzīvotājus, kuri cieš Kubai līdzīgā sistēmā un cer uz labāku dzīvi un citu sabiedrisko iekārtu. Es priecājos, jo nekad nebiju iedomājies, ka cilvēki attīstītā valstī ar pilnīgi atšķirīgu kultūru interesēsies par šiem notikumiem. Līdz tam biju domājis, ka šādi stāsti interesē tikai kubiešus.

Es dotu sev drosmi to darīt vēlreiz. Iespēja ierasties Amerikas Savienotajās Valstīs bija labākais, kas manā dzīvē noticis. Es sev teiktu, lai iepriekš noskaidroju mazliet vairāk un varētu to paveikt labāk. Tomēr es pieņemtu to pašu lēmumu un mēģinātu vēlreiz. Mēģināt izbēgt no valsts, kur cilvēkiem nav nekādas nākotnes, ir tas, kas jādara.

Mēs ieradāmies Amerikas Savienotajās Valstīs ar abiem mazajiem bērniem un sākumā dzīvojām mana tēva ļoti mazajā mājā. Vēlāk noīrējām lielāku un ērtāku māju, bērni sāka apmeklēt vasaras nometni, bet es un mans vīrs sākām strādāt. Vakaros izgāju astoņus mēnešus ilgu angļu valodas kursu un dabūju darbu tajā pašā skolā, kurā mācījos. Pamazām uzlaboju angļu valodu un mainīju darbavietas; kad bērni bija nedaudz paaugušies, atsāku valodas mācības. Pēc tam pabeidzu divu gadu radioloģijas programmu un sāku veikt rentgena izmeklējumus. Slimnīcā iemācījos veikt MRI izmeklējumus un intervijas laikā joprojām strādāju šajā jomā.

Es studēju elektroniku un datoru aparatūru un strādāju datoru remonta uzņēmumā. Mans vīrs bija beidzis to pašu skolu un strādāja tajā pašā uzņēmumā; tur mēs iepazināmies, apprecējāmies un mums piedzima divi bērni. Dzīve kļuva grūtāka, pieaugot ģimenes atbildībai un pienākumiem. Dzīvojamā telpa bija tik maza, ka pēc bērnu piedzimšanas mums bija jāsāk mājas paplašināšana, lai varētu dzīvot ērtāk.

1993. gadā situācija Kubā bija ļoti smaga. Mums bija divi bērni — trīs un četrus gadus veci — un dzīve kļuva arvien grūtāka un sarežģītāka. Dzīve būtībā bija izdzīvošana, un bija grūti izvirzīt jebkādus mērķus vai plānus. Neatkarīgi no tā, cik daudz cilvēks strādāja vai ko vēlējās, viņa dzīve bija pilnībā atkarīga no tā, kā tolaik bija izveidota sistēma.

Tā nebija tikai ekonomiska vajadzība. Mēs gribējām pārvarēt ikdienas izdzīvošanas mokas, izvirzīt mērķus un kaut ko sasniegt. Taču tur bija gandrīz neiespējami plānot; es jutos kā marionete, kurai norāda, ko darīt. Mums bija jāizvēlas — palikt un dzīvot kā augiem vai doties labākas nākotnes meklējumos, kur varētu paši veidot plānus un pieņemt lēmumus.

Benzīns, ar kuru cerējām nokļūt līdz Amerikas Savienotajām Valstīm, beidzās daudz agrāk, un mēs palikām dreifā. Bija paredzēts ierasties aptuveni četrpadsmit stundās, taču nezinājām, cik tuvu vai tālu esam no ASV krasta, un domājām, ka atrodamies tuvāk Kubai. Golfa straumē bija grūti airēt, tāpēc kādā brīdī nolēmām atgriezties Kubā. Tomēr abi mazie bērni, kuriem bijām apsolījuši labāku vietu, stingri iebilda pret atgriešanos. Mēs bijām devušies ceļā viņu dēļ, tāpēc nolēmām viņu dēļ turpināt un atkal virzījāmies uz priekšu.

Mēs paņēmām bērniem šķidro un iebiezināto pienu, šokolādi, Spam konservus, cukuru un ūdeni. Sagatavojām arī apģērbu aizsardzībai pret sauli un aukstumu — džemperus, jakas ar kapucēm un dvieļus. Mums bija kompass un pašu gatavotas glābšanas vestes, kā arī tabletes un injekcijas gadījumam, ja bērniem kļūtu slikti no jūras slimības. Jaunākajam Alex bieži bija nelabi, un zāļu iedarbība ilga aptuveni sešas stundas. Vēlāk viņš atteicās lietot tabletes, tāpēc man nācās viņam izdarīt injekciju. Mēs izmantojām visu, ko bijām paņēmuši, un tas viss ļoti palīdzēja.

Ikreiz, kad ieraudzījām kuģi, mēs kliedzām: „Mums ir bērni!”, lai pievērstu uzmanību. Bērni to bija dzirdējuši tik daudzas reizes, ka arī sāka kliegt. Pēc izglābšanas atceros arī Raul Jr. jautājumu, vai šeit elektrība mēdz pazust. Kubā elektrības bieži nebija tieši tad, kad rādīja multfilmas, tāpēc bērni tās nevarēja skatīties. Kad glābējiem paskaidrojām, ko viņš bija domājis, viņi smaidīja un smējās, jo Amerikas Savienotajās Valstīs tā gandrīz nekad nenotika.

Sākumā mani pārsteidza, ka kaut kas tāds notiek. Pēc tam izjutu lielu prieku un apbrīnu par to, ka cilvēks no pilnīgi atšķirīgas kultūras interesējas par mūsu pieredzi. Es uzskatu, ka Ziemeļkoreja cieš no apspiešanas, ierobežojumiem un problēmām, kas līdzinās mūsu pieredzētajam. Mani pārsteidza, ka citas kultūras cilvēkiem rūp šī realitāte un viņi vēlas parādīt ne tikai savu, bet arī tādu valstu kā mūsējā realitāti.

Cerība, ka varēšu dot saviem bērniem labāku dzīvi, labāku nākotni un dzīvi, kas atšķirtos no viņu toreizējās dzīves.

Es sev teiktu, ka to vajadzēja izdarīt agrāk un ka vajadzības gadījumā pieņemtu to pašu lēmumu vēlreiz. Es nekad neesmu to nožēlojusi. Mums izdevās sasniegt mērķus, ko ietvēra mūsu plāni un aizbraukšanas iemesli. Ja man tas būtu jādara vēlreiz, es to darītu.

Pēc ierašanās Amerikas Savienotajās Valstīs atceros pārcelšanos uz jaunu māju un mācības pamatskolā un vidusskolā. Mēs vēlreiz pārcēlāmies, un es mācījos mākslas vidusskolā, kas bija ļoti laba pieredze. Vēlāk apmeklēju koledžu Brooklyn, New York, kur satiku daudz interesantu cilvēku. Pēc koledžas beigšanas nolēmu ierasties Seoul.

Kad pametu Kubu, man bija tikai pieci gadi, tāpēc man nav daudz atmiņu. Vecāki man stāstīja, ka biju kluss bērns, kuram patika skatīties televīziju un zīmēt. Daudz laika pavadīju, spēlējoties uz ielas ar draugiem, jaunāko brāli un kaimiņu bērniem. Tolaik Kubā bērniem bija ļoti maz darāmā ārpus ikdienas lietām, kas atradās turpat viņu priekšā.

Manas atmiņas ir saglabājušās kā daži attēli vai sapnim līdzīgas ainas, nevis vienots stāsts. Plosts tika samontēts naktī nelielā mangrovju vietā pie jūras, nevis atklātā ūdenī. Atceros tumsu un mitrumu, plosta pārvietošanu līdz ūdenim, kādu cilvēku paslīdam pludmalē, kur smilšu vietā bija diezgan lieli akmeņi, benzīna smaku un motora dūmus, kad pametām Kubu. Jūrā atceros suni izlecam no plosta un vētru. Vējā un lietū plosts cēlās un krita, un Francisco mani turēja. Mēs piesējāmies pie plosta, lai neviens netiktu iemests ūdenī, un apklājāmies ar brezentu vai dvieļiem. Atceros arī tās nakts aukstumu, bet ne visu braucienu.

Mani vienmēr bija interesējis stāsts par manas ģimenes aizbraukšanu no Kubas, taču nekad nebiju tieši lūdzis vecākiem to izstāstīt sīki. Mēs par to runājām reti, un, laikam ejot, visi kļuva aizņemtāki un pārcēlās tālāk cits no cita, tāpēc stāsts pakāpeniski palika pagātnē. Kad satiku Kim Hongrok un izstāstīju viņam savas ģimenes stāstu, viņš uzreiz vēlējās to pārvērst darbā, ko varētu parādīt citiem. Mēs abi jutām, ka stāstu ir vērts izstāstīt vēlreiz. Man šķita, ka viņš smalki uztver mākslu un apstākļus, kuros dzīvo mūsu laikmeta cilvēki. Es piedalījos kā stāsta nodošanas līdzeklis. Cerēju, ka darbs ne tikai parādīs spēcīgo bēgšanas no Kubas stāstu, bet arī dos cilvēkiem iespēju paskatīties uz savu dzīvi.

Zināt, no kurienes es nāku, manā dzīvē ir ļoti svarīgi. Kubas pamešana kopā ar ģimeni piecu gadu vecumā — vietas, kur bija maz iespēju vai cerības, — deva mums iespēju veidot pašiem savu dzīvi un man deva ko īpašu, kā daudziem nav: skatpunktu un mērauklu, pēc kuras vērtēju visu, ko daru. Ja vecāki nebūtu riskējuši ar mūsu dzīvību un nākotni, nolemjot pamest Kubu, es nebūtu šeit, mēs neveidotu šo izstādi un es nebūtu sasniedzis to, ko esmu sasniedzis. Tāpēc jūtu, ka man jāiet tālāk un jādara vairāk. Tas ir parāds sev un vecākiem.

Pirmais, ko vēlos pavēstīt, ir cerība: cerība, ka cilvēki tādos apstākļos kā Kubā vai Ziemeļkorejā varētu aizbraukt, veidot paši savu dzīvi labākos apstākļos un pieņemt savus lēmumus. Vienlaikus ceru, ka mūsdienu sabiedrības cilvēki, kuri ārpus ikdienas grūtībām nav piedzīvojuši dzīvības un nāves pārbaudījumu, izmantos manu stāstu, lai pārdomātu savu dzīvi. Piecas dienas bēgt no komunistiskas valsts uz plosta, nezinot, vai mēs dzīvosim vai mirsim, atstāj ietekmi uz visu atlikušo mūžu. Ceru, ka šis stāsts dos cerību cilvēkiem līdzīgos apstākļos un kļūs citiem par nelielu iespēju uzlabot savu dzīvi.

Vairāk nekā gadu dzīvojot Seoul, man bija daudz laika vērot korejiešus. Lielāko dzīves daļu pavadīju Miami, kur dzīvo daudz kubiešu. Jutu, ka gan korejiešiem, gan kubiešiem ir stipra kopības un sirsnības izjūta. Draugi izturas cits pret citu kā brāļi vai māsas; tikko iepazītu cilvēku var ātri pieņemt kā ģimenes locekli; un cilvēki ir gatavi piedāvāt to, kas viņiem ir, pat nepazīstamam viesim. Abas kultūras un sabiedrības ir atšķirīgas, taču cilvēku attiecībās saskatīju daudz līdzību. Korejā satiku brīnišķīgus cilvēkus un guvu izcilu pieredzi. Tāpat kā Kubas pamešana mainīja manu dzīvi, to mainīja arī pieredze Korejā. Es vēlos atstāt pozitīvu nospiedumu Korejā, tāpat kā Koreja atstāja pozitīvu nospiedumu manā dzīvē.

Pēc ierašanās Amerikas Savienotajās Valstīs es varēju iegūt to, ko vēlējos, un man nekā netrūka. Esmu guvis pieredzi, kādas daudziem cilvēkiem nav, un esmu dzīvojis ļoti labu dzīvi.

No vecāku stāstītā zinu, ka bija grūti iegūt daudzas dzīvei nepieciešamas pamatlietas, piemēram, apģērbu un pārtiku. Es un brālis bijām ļoti mazi, un bērni taču vēlas tikai skatīties multfilmas televīzijā vai spēlēties. Mēs galvenokārt spēlējāmies ārā un varējām darīt tikai vienkāršas lietas, jo Kubā bija ļoti maz izklaides iespēju.

Man ir ļoti maz atmiņu par Kubu, bet viena aina no brauciena ar plostu ir palikusi prātā. Trešajā naktī jūras vidū mūs pārsteidza spēcīga vētra. Visapkārt bija melna tumsa, un zibens iespēra jūrā, izgaismojot apkārtni. Tajā brīdī atceros redzējis savu tēvu — vai viņa siluetu — stāvam uz plosta. Es nezinu, kāda būtu mana dzīve, ja būtu uzaudzis Kubā. Ierašanās Amerikas Savienotajās Valstīs deva man iespēju studēt to, ko vēlējos, un dzīvot bez ierobežojumiem. Uzskatu, ka vecāki, atvedot mūs šurp, gribēja mums dot tieši šādu iespēju.

Kad kāds jautā, kas ir interesantākais, kas manā dzīvē noticis, pirmais prātā nāk mūsu brauciens ar plostu un tas, kā tā dēļ mainījās mana dzīve.

Es biju ārkārtīgi priecīgs. Ir cilvēki, kuri pievēršas grūtiem tematiem, un ir cilvēki, kuri dzīvo ļoti smagu dzīvi tādos militāros režīmos kā Kubā un Ziemeļkorejā. Es cerēju, ka cilvēki visā pasaulē uzzinās, kas patiesībā notiek, un ka šajās valstīs dzīvojošie kādu dienu sastaps šo izstādi un gūs cerību pamest pašreizējo dzīvi, lai tiektos pēc kaut kā labāka.

Kuba ir valsts, kurā piedzimu, un manas tautības sakne. Tā nosaka daudzus manas dzīves aspektus, arī skatījumu uz daudziem jautājumiem. Ierašanās no Kubas Amerikas Savienotajās Valstīs deva man atvērtāku skatījumu nekā daudziem cilvēkiem, kuriem nav bijis jāpārcieš šādas grūtības, un es uzskatu, ka būšana kubietim dod man iespēju raudzīties uz pasauli plašāk.

Es labprāt jebkurā laikā apmeklētu Kubu. Man tur joprojām ir ģimene, un es jau esmu viesojies — labi pavadījis laiku ar ģimeni un pats redzējis Kubu. Īpaši mani pārsteidza arhitektūra un automašīnas. Tas bija kā ceļojums laikā atpakaļ uz 1951. gadu, un bija interesanti redzēt, ka tur joprojām saglabājušās 20. gadsimta 50. gadu ēkas, arhitektūra un dzīves apstākļi. Apmeklējums ir interesants, jo tā ir pasaule, kas ļoti atšķiras no tās, kurā dzīvoju.

Mana dzīve pilnībā mainījās, it kā nakts būtu kļuvusi par dienu. Kubā bija grūti attīstīties patstāvīgi, un oficiāli bija jāstrādā valsts labā. Cik atceros, cilvēku, kurš nestrādāja valsts labā, saskaņā ar tā dēvēto „bīstamības likumu” varēja pasludināt par bīstamu un bez jebkāda iemesla ieslodzīt līdz četriem gadiem. Amerikas Savienotajās Valstīs esmu varējis vadīt savu uzņēmumu un dzīvot bez šādas problēmas.

Tā daudz neatšķīrās no pārējo uz plosta esošo cilvēku dzīves. Katru rītu pamostoties bija jādomā, ko ēdīsi tajā dienā un kā sagādāsi pārtiku šodienai un rītdienai. Dzīve Kubā būtībā nozīmēja meklēt kaut ko ēdamu.

Sociālistiskā sistēma mani smacēja. Kad Kubā raudzījos nākotnē, šķita, ka nav ne nākotnes, ne tagadnes, nav nekā, kā dēļ dzīvot vai par ko būtu vērts cīnīties. Dzīve bija viena un tā pati ikdienas cīņa par izdzīvošanu.

Braucienā, kurā likām uz spēles savu dzīvību, bija daudz grūtu brīžu, taču es nekad nezaudēju iekšējo ticību, ka mēs nokļūsim galā. Smagākais laiks, cik atceros, bija sešas līdz astoņas stundas ap pirmdienas rītausmu, kad jūra kļuva ļoti nemierīga. Viļņi bija aptuveni astoņas līdz piecpadsmit pēdas augsti. Šeit to ir viegli pateikt, un cilvēki var domāt, ka meloju, bet tas jāpiedzīvo uz plosta: aukstās atmosfēras frontes un stipra vēja, ko vērtēju apmēram trīsdesmit mezglu ātrumā, ietekmē plosts nikni cēlās un krita.

Tā ir kā nakts un diena. Amerikas Savienotās Valstis ir iespēju zeme: jo vairāk cilvēks gatavojas, strādā un cenšas, jo vairāk viņa pūles tiek atalgotas. Sabiedrībā es varēju daudzējādi augt kā cilvēks. Esmu ļoti laimīgs. Lai gan Kubā dzīvoju vairāk gadu, man šķiet, ka Amerikas Savienotajās Valstīs pieredzētā un baudītā emocionālā un dzīves pieredze ir bijusi daudz bagātāka un labāka.

Mēs uzbūvējām plostu no apūdeņošanas caurulēm. Laukos dabūjām apmēram piecpadsmit pēdas garas un astoņas collas diametrā platas caurules un vedām tās pa divām ar motociklu uz Havana. Caurules sametinājām un noslēdzām un izveidojām katamarāna formas plostu. To būvējām manā mājā tā, lai varētu pilnībā izjaukt un atkal samontēt, neļaujot varas iestādēm saprast, ka tiek pārvadāts plosts. Izjaukto plostu aizvedām līdz mangrovēm, tur atkal samontējām, apakšā piestiprinājām divus velosipēda riteņus un aizripinājām līdz ūdenim.

Nokļūšana Amerikas Savienotajās Valstīs kopā ar Raul ģimeni bija mans trešais mēģinājums. Pirmajā reizē mani pieķēra mēģinājuma laikā un ieslodzīja uz septiņdesmit divām stundām, taču es mācījos no šīs pieredzes. Otrajā reizē mani nepieķēra, bet plosts sāka grimt un man bija jāatgriežas. Trešajā reizē izmantoju gūto pieredzi, lai uzbūvētu plostu, kas negrimtu. Tas bez problēmām izturēja visus apstākļus, un mēs nokļuvām Amerikas Savienotajās Valstīs.

Glābšanas brīdis bija skaistākais brīdis pasaulē, jo mēs atstājām visas sliktās situācijas aiz muguras, kāpām uz kuģa un zinājām, ka no tā brīža mūsu dzīvība ir drošībā. Iekšēji biju ticējis, ka mēs nokļūsim galā, taču, parādoties Krasta apsardzes kuģiem, visas šaubas beidzot izgaisa.

Tas lika man vienlaikus domāt par mūsu pieredzi pirms divdesmit gadiem un situāciju Korejā. Kontrastu starp Dienvidkoreju un Ziemeļkoreju es uztvēru kā līdzīgu kontrastam starp Amerikas Savienotajām Valstīm un Kubu. Manuprāt, Kuba nespēja ekonomiski attīstīties, jo tās valdība to bloķēja no iekšienes, un es domāju, ka Ziemeļkorejā notiek kas līdzīgs. Man šķita labi, ka korejieši salīdzina abas sistēmas un apsver, kura no tām varētu labāk attīstīt cilvēka potenciālu. Manuprāt, kapitālisms nav pilnīgs, taču brīvības un cilvēka potenciāla attīstības ziņā tas piedāvā vairāk iespēju nekā sociālisms.

Pēc divdesmit šeit nodzīvotiem gadiem, ja varētu runāt ar savu pagātnes „es”, es teiktu: „Tev atkal jāaizbrauc”, „Tev jāturpina iet” un „Tev ir jānokļūst galā”. Es dotu sev vairāk drosmes turpināt.

Sākums bija lēns, jo mums bija jāpielāgojas dzīvei šeit, bet pēc tam viss sāka nokārtoties. Sāku strādāt celtniecībā par galdnieku, vēlāk vadīju kravas automašīnas un piegādāju preces. Pārcēlāmies uz North Carolina, kur apmēram pusotru gadu strādāju par gaisa kondicionēšanas tehniķi. Pēc atgriešanās Florida atkal vadīju kravas automašīnas, bet, atstājot šo darbu, mani pieņēma par AT&T tehniķi. Intervijas laikā joprojām darīju šo darbu.

Jau kopš jaunības vienmēr vēlējos atrast citu dzīvi. Dzīve Kubā noritēja apspiestībā, un nebija daudz ko darīt, izņemot meklēt jebkādu iespējamu iztikas veidu bez jebkādas nākotnes. Tad es iepazinos ar Jorge, kurš ceļoja kopā ar mums, un mēs vienojāmies uzbūvēt plostu, ar kuru nokļūtu šeit.

Aptuveni astoņdesmit procentus plosta uzbūvējām mēs ar Jorge, un pēdējā posmā mums pievienojās Raul. Sākumā mēs ar Jorge dabūjām caurules valstij piederošā apūdeņošanas laukā un ar Jorge motociklu aizvedām tās uz viņa māju Santo Suarez. Gandrīz visu plostu uzbūvējām uz Jorge mājas jumta, un, sazinājušies ar Raul, mēs visi trīs kopā to pabeidzām.

Kādā naktī pēc četrām jūrā pavadītām dienām mēs pie apvāršņa ieraudzījām gaismas un nodomājām, ka tās ir krastā, tāpēc sākām airēt. Mainījāmies aptuveni ik pēc piecpadsmit minūtēm un turpinājām no apmēram pulksten viena, diviem vai trim naktī līdz nākamās dienas aptuveni vieniem pēcpusdienā. Tad mūs atrada zvejnieki laivā. Kad viņu laiva tuvojās, mūsu suns Rommel ielēca ūdenī, it kā gribēdams nokļūt uz otras laivas, bet atgriezās pie plosta. Ierādās liels Krasta apsardzes kuģis no Miami, tam sekoja kuģis no West Palm Beach un helikopters. Aptuveni trīsdesmit jūdžu attālumā no krasta mēs pārgājām uz West Palm Beach Krasta apsardzes kuģi, kas mūs nogādāja šīs pilsētas imigrācijas birojā.

Ir divas vai trīs atmiņas, kas man vienmēr atgriežas. Kad suns ielēca ūdenī, mēs nezinājām, vai tas atgriezīsies, tomēr tas atgriezās un mēs to atkal uzvilkām uz plosta. Atceros arī, ka pirms kāpšanas uz Krasta apsardzes kuģa Raul iemeta jūrā kompasu, ko bijām ieguvuši kādā militārā objektā. Kad apkalpe jautāja, ko viņš bija izmetis, mēs paskaidrojām, ka esam solījuši iemest kompasu jūrā, ja kāds mūs tur atrastu.

Iemesli bija apspiešana Kubā un nākotnes trūkums. Tā nebija dzīve. Jau kopš trīspadsmit vai četrpadsmit gadu vecuma vienmēr domāju par to, kā atrast labāku nākotni un nodrošināt ģimenei labākus dzīves apstākļus. Uzskatīju, ka daudzi kubieši domā tāpat.

Man bija liels prieks uzzināt, ka Raul veido izstādi par mūsu aizbraukšanu no Kubas un Castro režīma. Priecājos, ka kāds cenšas parādīt pasaulei, ka sistēmas pamešana un bēgšana no apspiešanas var novest pie labākas dzīves citā vietā.

Mūsu aizbraukšana bija grūta, un Raul un Alejandro vēl bija mazi bērni. Tomēr, ja es varētu atgriezties un ko pateikt, es teiktu, ka mums tas pats būtu jādara vēlreiz.